Tas bija mūsu trešais randiņš. Mēs satikāmies mājīgā kafejnīcā, pasūtījām kafiju, runājām par dzīvi, par jaunību, par pagātni. Viņš stāstīja, kā savulaik strādājis, kā audzinājis meitu. Tajā visā bija kaut kas aizkustinošs, bet….
Bet, jo vairāk viņš runāja, jo skaidrāk es sapratu: viņš nerunā par mums. Viņš vispār nerunā par pāri, ne par “kopā”. Viņš runā par sevi. Par to, cik viņam ir ērti, cik viņam ir mierīgi, un cik ļoti viņš vēlas, lai kāds vienkārši “maigi iekļautos” viņa jau stabilajā dzīvē – nepieprasītu, nelūgtu, neapgrūtinātu.
Šajā brīdī es pirmo reizi apzinājos: briedums negarantē nobriedušas attiecības. Turklāt tas dažreiz pat izslēdz to iespējamību – jo viens no partneriem vienkārši nevēlas neko mainīt. Bet otrs – vairs nespēj darīt visu viens. Frāze, šķiet, no romantiskas filmas. To gribas pieņemt par atklāsmi, par atzīšanu. Bet aiz šī teikuma bieži slēpjas nevis maigums, bet gan pieauguša cilvēka banāla nevēlēšanās uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Viņš nestrādā ar sevi. Neinteresējas par sevi. Neceļ plānus. Viņam nav mērķu, nav ambīciju, nav pat vēlmes būt vajadzīgam. Viņš vienkārši ir – un vēlas, lai viņu tādu “pieņem”. Bet sieviete 45+ gados nav meitene, kura sapņo kādu “glābt”. Viņas laiks ir pārāk dārgs, lai tērētu to tāda vīrieša audzināšanai, kurš ir nodzīvojis pusgadsimtu un pat nedomā mainīties. Jo, ja cilvēks nevēlas kļūt labāks sevis dēļ, viņš noteikti nekļūs tāds citu dēļ.
Šeit ir vērts skaļi pateikt to, ko daudzi baidās izrunāt: naudai ir nozīme
Ne tāpēc, ka mēs esam alkatīgas. Bet tāpēc, ka 45-50 gadu vecumā mums ir saistības: bērni, kredīti, sadzīve, vajadzības. Un vīrietis, kurš pelna 4minimālo algu, dzīvo īrētā dzīvoklī un necenšas pēc lielāka – tā nav tikai personīga izvēle. Tas ir potenciāls slogs partnerei.
Nobriedusi sieviete nemeklē “maku”. Viņai nav vajadzīgs sponsors. Bet viņai ir vajadzīgs līdzvērtīgs. Partneris, ar kuru var būvēt, nevis vilkt. Kopā plānot, nevis izdzīvot. Viņa nav pret dalīšanos. Bet nav gatava pastāvīgi kompensēt. Mīlestība ir brīnišķīga. Bet realitātē mīlestība ir arī vakariņas, atvaļinājums, remonts. Ja vīrietis nespēj vai nevēlas segt pat minimālus sadzīves jautājumus, tās vairs nav “attiecības”. Tas ir jauns mātes lomas veids.
Paradokss ir tajā, ka daudzi vecāka gadagājuma vīrieši uzskata, ka pats viņu eksistences fakts jau padara viņus par vērtīgiem partneriem. Viņiem šķiet, ka gadi ir nopelns. Ka “es vairs neskraidu pie citām sievietēm” ir bonuss. Ka “man nav nevēlamu ieradumu” jau ir uzvara.
Praksē tas bieži izskatās šādi: viens, nedaudz noguris cilvēks, ar nostabilizētiem uzskatiem, kurš nav gatavs ne kompromisiem, ne darbam ar sevi. Viņam var nebūt sava mājokļa, bet viņš prasīs mājīgumu. Viņš neseko līdzi sev, bet komentēs tavu izskatu. Viņš vēlas rūpes, siltumu, dvēseles tuvību – bet nav gatavs dot to pašu pretī. Daudzi no viņiem pēc būtības vēlas nevis partneri, bet gan jaunu māti. To, kura pažēlos, pabaros, sapratīs. Bet nobriedusi sieviete vairs nevēlas būt kāda “māmiņa”. Viņa vēlas būt sieviete.
Bet sievietes pēc 40 ir pārāk mainījušās
Mūsos daudz kas ir mainījies. Mēs pārstājām baidīties no vientulības. Mēs iemācījāmies pelnīt, atpūsties, rūpēties par sevi un savām interesēm. Mēs ieguvām iekšēju atbalstu – to, ko kādreiz meklējām vīriešos. Un tagad mēs neesam gatavas pazaudēt sevi kāda dēļ, kurš pats sevi jau sen pazaudējis.
Mēs vēlamies attiecības. Siltumu. Atbalstu. Bet ne par jebkuru cenu. Ne uz savas enerģijas, laika rēķina, ne atsakoties no savām robežām. Mums nav jāķeras pie pirmā, kas gadās”, jo “gadi” redz. “Es negribu būt vajadzīga tikai tāpēc, ka blakus nav neviena cita,” man reiz teica kāda draudzene. “Es gribu būt vajadzīga tieši man. Un tam, kurš vēlas augt blakus.”
Kad sieviete un vīrietis satiekas 20 gados, viņi abi ir tabula. Viņi aug kopā, meklē sevi, mēģina, kļūdās, mainās. Bet, kad satiekas divi cilvēki pēc 40 vai 50, katram jau ir izveidojies dzīves ceļš, ieradumi, principi. Un tieši šeit sākas galvenās problēmas: viņu gaidas nesakrīt. Vīrietis vēlas mājīgumu, mieru, lai viņu neaiztiktu, nekritizētu, lai pieņemtu viņu pilnībā. Sieviete – tieši pretēji, vēlas partneri, ar kuru var iedvesmoties, attīstīties, būvēt. Viņš vēlas “neiespringt”, bet viņa – “neatdarināt vecās kļūdas”.
Rezultātā: viņš ir noguris – un neko nevēlas. Viņa ir nogurusi – un vairs nespēj.
Kad es izdzirdēju to frāzi – “Man vajadzīga tāda, kas mīlēs mani par to, kāds esmu” – es pēkšņi sajutu, ka manī kaut kas pārtrūkst. Ne tāpēc, ka viņš ir slikts. Nē. Vienkārši es sapratu: daudzi mana vecuma vīrieši nevēlas attiecības. Viņi vēlas apkalpošanu. Viņi vēlas sievieti, kura viņus izglābs, sapratīs, nepārmetīs, pieņems, pabaros, sasildīs, iedvesmos. Bet paši neko nepiedāvās pretī. Un es izdarīju izvēli. Būt vienai – bet ar sevi. Nekā ar kādu – un pret sevi.
Jā, nobriedušas attiecības ir iespējamas. Bet tikai vienā gadījumā – ja abi partneri saprot: mīlēt – tas ir darbības vārds. Tā ir rīcība. Tā ir ieguldīšana. Tas ir darbs. Tā ir godīgums un gatavība būt blakus ne tikai komfortā, bet arī procesā. Mīlestība nav par “pieņem mani ar zeķēm uz grīdas un nevēlēšanos strādāt”. Mīlestība ir “es redzu, ka tev ir grūti, un es gribu kļūt labāks mūsu dēļ”.
“Es negaidu princi. Es negaidu miljonus. Es negaidu mūžīgu romantiku. Es vienkārši gribu būt blakus cilvēkam, ar kuru nevajadzēs skaidrot elementāras lietas. Kurš neteiks “pieņem mani”, bet jautās “kā man būt labākam tev blakus?””
Kā ir ar jums? Vai esat saskārušies ar līdzīgiem vīriešiem? Kāpēc, jūsuprāt, nobriedušas attiecības mūsdienās ir tik grūtas? Vai tām ir nākotne?
